Galvaspilsētas Rīgas vēstures lapaspuses – ko tās stāsta mūsdienu cilvēkiem

Latvijas galvaspilsētas Rīgas vēsture sākas jau 2. gadsimtā ar apmetni “Duna urbs” pie dabiskas ostas, kas atrodas tālu augšpus Daugavas ietekas. Vēlāk apmetās lībieši un kurši, tas jau bija izveidots tirdzniecības centrs agrīnajos viduslaikos pa Dvinas – Dņepras tirdzniecības ceļu uz Bizantiju. Kristietība Latvijā bija nonākusi jau 9. gadsimtā, bet tieši krusta karu ierašanās 12. gadsimta beigās atnesa vāciešus un piespiedu pievēršanos kristietībai. Vācu hegemonija, kas tika nodibināta visā Baltijā, ilga līdz neatkarības iegūšanai – un tā joprojām tiek saglabāta vācu jūgendstila arhitektūrā.

Galvaspilsētas Rīgas vēstures lapaspuses

No 13. gadsimta līdz nacionālisma dzimšanai 19. gadsimtā un neatkarības iegūšanai 20. gadā Latvijas un Rīgas vēsture ir savstarpēji saistīta, tā ir hronika, kas raksturo apkārtējo svešo varu pieaugumu un krišanu pār latviešiem un viņu teritoriju. Būdams Hanzas savienības loceklis, Rīgas labklājība auga 13. – 15. gadsimtā – Rīga kļuva par nozīmīgu tirdzniecības un vēlāk arī rūpniecības centru neatkarīgi no tā, kurā impērijā tā atradās.

Šodien Rīga un tās apkārtne ir mājvieta gandrīz pusei Latvijas iedzīvotāju. UNESCO ir pasludinājusi Rīgas vēsturisko centru par pasaules mantojuma vietu, atzīstot tās jūgendstila arhitektūru, ko plaši uzskata par lielāko kolekciju Eiropā, un tās 19. gadsimta celtnēm no koka.

Galvaspilsētas rašanās

Daugava ir bijusi tirdzniecības ceļš kopš senatnes, kas ir daļa no Vikingu Dvina-Dņepras navigācijas maršruta, pārvedot to uz Bizantiju. Aizsargāta dabiska osta 15 km augšpusē no Daugavas ietekas – šodienas Rīgas vieta – kā apdzīvota vieta ir atzīta jau 2. gadsimtā, kad senie avoti jau atsaucas uz Kurzemi. Pēc tam to apmetās lībieši, sena somu cilts, kas bija ieradusies 5. un 6. gadsimtā, apmēram tajā pašā laikā, kad Rīga sāka veidoties kā vikingu tirdzniecības centrs agrīnajos viduslaikos.

Arheoloģiskie izrakumi Rīgas Rātsnama (Alberta) laukuma vietās un Peldu un Ūdensvada ielu stūrī piedāvā ieskatu 12. gadsimta rīdziniekos. Tie liecina, ka Rīgu apdzīvoja galvenokārt Daugavas upes baseina kurši, Kurzemes lībieši un lībieši. Viņi galvenokārt nodarbojās ar kaulu, koka, dzintara un dzelzs izstrādājumiem; zvejniecību, lopkopību un tirdzniecību.

Livonijas Henrija hronikā minēti Rīgas senākie pieraksti par nocietinājumiem Senais kalns, kas vēlāk tika izpostīts 18. gadsimtā, kļūstot par Rīgas Esplanādes vietu. Tas arī apliecina, ka Rīga līdz 12. gadsimtam jau sen bija tirdzniecības centrs, atsaucoties uz to kā seno ostu, un apraksta mājokļus un noliktavas, kurās galvenokārt glabā kukurūzu, linus un ādas.

Noteikti vēlāk savos bloga ierakstos vēl ieskatīsimies Rīgas vēstures lapaspusēs. Tās ir patiešām interesantas un stāstīšanas vērtas.

Tomēr tas nav viss, ko mēs vēlējāmies pastāstīt. Tā kā Rīga visos laikos bijusi aktīva pilsēta, iesakām ielūkoties rakstā par to, ko darīt brīvajā laikā. Ceram, ka radīsies jaunas idejas lieliskais laika pavadīšanai.